Beat the Blerch 02.12.17.

Ja nemaldos, tad vasaras vidū diezgan nejauši uzzināju faktu, ka viens no maniem mīļākajiem web komiksu autoriem, The Oatmeal, rīko arī savu maratonu. Tas varbūt nebija liels pārsteigums, jo viņš pats ir skrējējs, bet jebkurā gadījumā interesanti. Pats maratons gan notiek ASV, kas man nav interesanti, bet viņš piedāvā iespēju piedalīties arī attālināti – iegādājies sacensību komplektu, kuru tev nosūta pa pastu (krekls, numurs, medaļa, viss “pa īstam”), un skrien sev tīkamā vietā. Tiesa, izrādījās, ka šīs pakas sūta tikai uz ASV. Vienu brīdi domāju, ka jāatmet idejai ar roku, tomēr negribēju tik vienkārši padoties, tāpēc sarunāju ar savu klasesbiedreni Olgu, kura dzīvo ASV, ka paku aizsūtīs viņai un viņa tad man pārsūtīs. Sacīts, darīts – viss notiek veiksmīgi, tikvien kā es, protams, nespēju saņemt paku laikā uz īsto maratona dienu, kas gan nav slikti, jo dod man iespēju ieplānot manu skrējienu, kad vien es vēlos. Te tad arī stāsts par to.

Paku saņemu, ja nemaldos, septembra beigās. Viss ir forši, tikvien kā krekls man ir diezgan par lielu. Tas ir stulbi. Kad pasūtīju, bija norādīts, ka tie ir ļoti pieguļoši, attiecīgi, ja māc šaubas, labāk paņemt izmēru lielāku. Tā nu es pasūtu L, bet visā šajā esmu piemirsis, ka tas ir amerikāņu L, kas pilnīgi noteikti nav eiropiešu L. Oh, well. Nav arī tik traki, bet nu es būtu bijis priecīgāks par atbilstošāku izmēru. First world problems.

Izlemju, ka skrējienu rīkošu 2. decembrī, kad nav nekādu citu sacensību. Sākumā man ir problēmas izdomāt vietu, jo nevēlos pilsētu, nevēlos asfaltu, līdz vienā brīdī man atnāk atklāsme – jārīko Ķemeros! Kopš 2010. gada katru novembri rīkoju pārgājienu tur, 2016. gadā paņēmu pauzi, attiecīgi tikai loģiski, ka 2017. gadā jāatgriežas tur atpakaļ, šoreiz jau ar skrējienu. Aiziet, izdomāju maršrutu uz kādiem ~25 km (Google Maps nav visu plānoto ceļu, attiecīgi precīzi izmērīt nevaru), iekļauju tajā visas vecās, labās vietas un jūtos pasākumu izplānojis. Izziņoju to arī relatīvi publiski, ir pat pāris potenciālie līdzskrējēji, tomēr beigās visi atkrīt un es palieku viens. Tas nav slikti, savā ziņā arī papildu pārbaudījums, jo vienatnē tas tiešām kļūst par individuālo treniņu, kādos man ir grūti noskriet vairāk par mazpadsmit kilometriem. Te būs kādi 25, respektīvi, izaicinājums.

2. decembris pienāk ar diezgan jauku laiku. Protams, ka īstas ziemas Latvijā šajā laikā nav, ir bijis mazliet sniega, tomēr diena ir mazos plusos, attiecīgi zinu, ka trase būs slapja, jo sniegs būs kusis un daļa ceļa ir pa purva takām. Noskaņojos uz mitrām kājām un mitrumu kopumā, tomēr tas nav nekas traks. Iekāpju mašīnā un dodos uz Ķemeriem, tēmēju sākt 12:00. Aizbraucu, novietoju mašīnu un sāku staipīties. Uzņemu arī starta foto ar pašu Blerch un esmu gatavs doties distancē.

1. Blerch nekad nelaiž tevi vaļā.

Blerch

Te tad uztaisīšu mazo atkāpi par to, kas tad īsti ir Blerch. Tas ir tāds mazs, manāmi kusls radījums, kas vienmēr ir tev līdzās un mudina uz slinkošanu. Ja tu skaties pa logu un domā, ka varētu iziet paskriet, viņš būs tas, kas teiks, ka ārā taču ir pārāk vēss vai lietains. Labāk ir palikt mājās un pie reizes uzēst kūku. No viņa nevar tikt vaļā, bet ar viņu var cīnīties un viņā neklausīties. Savā ziņā šis skrējiens ir tieši par to – pārvarēt viņa centienus tevi demotivēt. Pats Oatmeal par to ir sarakstījis foršu komiksu, kas šo tēlu ir aizsācis, to var (angliski, protams) izlasīt te: http://theoatmeal.com/comics/running

Lai vai kā, skrējiens ir sācies. Pirmā pauze ir jau mazāk kā pēc kilometra, jo ļoti sagribas uz tualeti, par laimi, visapkārt tikai mežs, cilvēku nav, attiecīgi ar šo nav problēmu. Uzmetu skumju skatu uz nojauktajām sanatorijas ēkām, atceroties to, cik forši bija kāpt uz to jumtiem iepriekšējo pārgājienu laikā, bet nu vairs neko, skrienu tālāk. Ceļš no Ķemeriem līdz Kūdrai ir tāds, pa kuru līdz šim vēl nav nācies doties, attiecīgi ir ļoti interesanti. Sākumā viss ok, viegli dubļaina meža taka, tomēr brīžiem parādās arvien vairāk ūdens. Tas liek sākt līkumot cauri mežiņam vai pa pauguriņiem, kā arī ir pat vietas, kur ceļš vienkārši ir bloķēts un jāņem talkā savas lēkāšanas prasmes. Pagaidām gan viss izdodas veiksmīgi un ceļu izdodas veikt salīdzinoši sausām kājām un tā.

Pēc pāris kilometriem esmu Kūdrā, nonāku uz dubļainas ielas, paskrienu garām kaut kādiem vietējiem, kas kaut ko dara (nav ne jautas, ko, jo pilnīga nekuriene), tepat jau Kūdras stacija, kurā ļoti bieži esam sākuši savus pārgājienus, metu pa kreisi un skrienu tālāk pa jau ierasto Kūdra – Slokas ezers ceļu. Pēc brīža paņemu pauzīti, jo esmu pie ezeriņa ar mazajām, piemīlīgajām saliņām, kuras vienmēr tiek fotografētas. Es pat īsti nezinu, kāpēc, jo vienīgā atšķirība šīm fotogrāfijām ir uzņemšanas gads, tomēr tā laikam jau ir tradīciju burvība, ka reizēm tās vienkārši tiek darītas darīšanas pēc. Tā nu arī no šī gada man ir bilde ar saliņām.

2. Saliņas.

IMG_20171202_124935

Skrienu tālāk uz Slokas ezeru, plānoju tur paņemt ēšanas pauzīti (esmu nolēmis šo skrējienu veikt relatīvā chill režīmā, respektīvi, ik palaikam paņemt kādu pauzi). Tālākais ceļš nav īpaši interesants, vijas caur mežu, kas, protams, ir jauki, bet nu nekā īpaša. Pēc pāris kilometriem esmu pie Slokas ezera, šoreiz gan neeju kāpt tornītī, kas parasti tiek darīts. Pastaipos, apēdu želeju, padzeru, uztaisu foto un esmu gatavs doties tālāk. Plānā ir pa taciņām tikt atpakaļ uz ceļa. Man pa priekšu ir aizgājis pārītis, kas izskatījās diezgan pārsteigti mani te redzot skrienam, nav jau tā, ka paši nebūtu atbraukuši uz purvu decembrī.

3. Pie ezera. Blerch, protams, tepat blakus.

IMG_20171202_131243

Skrienu pa taciņu, apdzenu pārīti un secinu interesantu lietu – pa diviem gadiem ir nomainīts taciņas segums. Ja senāk tā bija slidena koka laipa (braucieni ar velo vienmēr bija elpu aizraujošs izaicinājums), tad tagad tas ir vienkārši smilšu uzbērums. Secinu, ka tā, šķiet, ir labāk, jo ir krietni mazāka iespēja paslīdēt un kaut ko salauzt vai iekrist blakus esošajā ūdenī, kas tur gandrīz vienmēr rudenī ir. Tiesa, pēc brīža arī pamanu pirmo mīnusu šādam segumam – tas ir zemāks nekā laipa un es nonāku vietā, kurā taciņa ir applūdusi. Nav gan tik traki, jo peļķe nav liela, kāds ir uzmetis pa virsu pāris baļķus, varētu mēģināt pat sausām kājām tikt pāri. Drošībai atrodu sev “spieķi” (lielu koka zaru) un dodos pāri. Tas izdodas veiksmīgi, dodos tālāk. Tiesa, gandrīz uzreiz ir vēl viena peļķe, bet arī te ir samesti dēļi, atkārtoju procesu, viss normāli. Secinu, ka man ir ok, ja šādi tas turpinās, līdz es tieku atpakaļ uz šosejas. Bet tas tā neturpinās, pēc brīža man priekšā ir “jūra”, kurā baļķu sametējs, šķiet, ir padevies, un var saprast, kāpēc – te vairs nav variantu tikt pāri sausām kājām.

4. “Jūra”.

IMG_20171202_131946

Uz īsu brīdi man ir dilemma. Variants A ir doties atpakaļ un uz šosejas tikt pa parasto ceļu, kas būtu jauks, mierīgs un sauss variants. Bet tas man šķiet garlaicīgi. Variants B ir vienkārši brist cauri. Zinu, ka manas zeķes un apavi ir pietiekami labi, lai visu savākušos slapjumu diezgan ātri izspiestu. Ne jau pavisam, skaidrs, ka kājas paliktu mēreni slapjas līdz pat finišam, tomēr ticu, ka nebūtu tik traki. Protams, šāds rūdījums arī ļautu nākotnes sacensībās mierīgāku prātu brist cauri ūdeņiem, sak’, ja jau varēju decembrī, ko tad tagad ne. Kā arī stāsts šādi sanāk interesantāks. Sacīts – darīts, ievelku elpu un brienu cauri.

Ūdens ir līdz potītēm. Pirmie pāris soļi patiesībā ir tīri ok, tomēr tad slapjums tiek cauri un kļūst ļoti, ļoti auksti. Protams, ka tagad vairs absolūti nav nekāda iemesla doties atpakaļ, tāpēc tik uz priekšu. Par laimi, vēl pēc pāris soļiem kājas sāk pierast, tāpēc brienu vien tālāk un priecājos par skatiem. Pēc kāda laika jūra beidzas un priekšā ir vecā tipa laipa – uzreiz saprotu, kāpēc šajā vietā tā ir atstāta, jo ūdens abās pusēs tai pēc skata ir līdz celim. Būtu bijis interesanti tam brist cauri. Laipa, protams, ir ļoti slidena, mierīgā solīti tipinu tai pāri. Tiesa, mani ūdens piedzīvojumi vēl nav beigušies – brīdī, kad atsāku just kājas, laipa beidzas un priekšā ir “Jūra 2”.

Oh, well, brienu tik iekšā. Pie reizes uzņemu arī bildi, jo ne katru dienu sanāk brist pa aukstu purva ūdeni. Sajūtas no kājām pazūd diezgan operatīvi, atliek vien cerēt, ka pēc slapjuma beigšanās kājas atgūšu salīdzinoši ātri. Beidzot ūdens beidzas un izskatās, ka vairs neatgriezīsies. Tagad arī varu atkal skriet, jo pa ūdeni to negribējās darīt. Savu koka spieķi gan vēl projām nemetu, ja nu vēl kāda peļķe gadās. Vienā brīdī man pretī nāk kāds, šķiet, vietējais, kas mani nopētī kā idiotu, bet kas tad man, es tik skrienu tālāk. Vienā brīdī saprotu, ka slapjuma vairs nebūs, aizlidinu savu koka spieķi mežā un drīz jau esmu atpakaļ uz šosejas. Tālākais maršruts – pa citu meža taku līdz jūrai.

5. Līdz potītēm ūdenī.

IMG_20171202_132645

Uz iepriekšējā posma fona ceļš līdz jūrai ir ļoti mierīgs – parasta meža taka, mazliet dubļaina, vietām pa peļķītei, bet uz “jūras” fona tas ir tikai smieklīgi. Pēc noskrieta kilometra beidzot atgūstu sajūtu kājās, tas ir forši. Uztaisu arī tualetes pauzi, jāizmanto mežs, kamēr var, un tik vienmērīgi skrienu tālāk. Nekas īpašs nepagūst notikt un diezgan drīz jau esmu pie jūras Bigauņciemā. Šajā brīdī ir noskrieti 13 km, kas nozīmē, ka distance aptuveni pusē, sajūtas kopumā ir labas. Pie jūras, protams, uztaisu staipīšanās pauzi un foto sesiju, pēc brīža esmu gatavs doties tālāk.

6. Blerch un jūra.

IMG_20171202_135435

7. Blerch, es un jūra.

IMG_20171202_135530

Plānā ir noskriet aptuveni kilometru gar jūru, doties atpakaļ uz ceļa un tad caur Lapmežciemu doties uz Kaņiera ezeru. Skrējiens gar jūru izvēršas kaut kāds negaidīti grūts. Smiltis ir viegli irdenas, kas, pirmkārt, apgrūtina skriešanu kā tādu, otrkārt, slikti atsaucas uz maniem ceļiem – tie nesāk īsti sāpēt, bet uzreiz nogurst, kļūst viegli stīvi un tādi jocīgi. Man nepatīk. Par laimi, gar jūru nav jāskrien tik daudz, posms iet uz beigām un es ceru, ka, tiekot atpakaļ uz cietas virsmas, neērtības pazudīs.

Jūras posms beidzas, dodos iekšā mežā, caur kuru jādodas, lai tiktu uz šoseju, un man spēcīgi iedur labajā celī. Fucking fuck. Apstājos un sajūtos ļoti nelaimīgs. Sāpe ir vecā labā, par kuru biju jau paguvis aizmirst, tomēr tagad tā ir atpakaļ visā savā spožumā. Variantu, ko darīt, gan īsti nav – būtībā esmu skrējiena tālākajā punktā, jāmēģina vien celi izlocīt, skriet tālāk un cerēt, ka tas tik ļoti netraucēs. Palokos, pastaipos, kļūst labāk, skrienu tālāk. Tiesa, sāpes pēc brīža ir atpakaļ. Būtībā, šis brīdis uzdod toni teju visam atlikušajam skrējienam – noskrienu ap 600 metru, apstājos, mazliet pastaipu celi, kādu brīdi varu skriet, tad tie paši 600 ir pagājuši, atkal sāp, atkal pastaipos un tā līdz beigām. Makten stulbi, bet nu vismaz uz priekšu kustos.

Lai vai kā, nekas nav vēl beidzies – esmu Lapmežciemā, sāku pierast pie jaunā režīma, caur sāpēm un vieglu nelaimīgumu dodos uz priekšu. Skaidrs, ka šis vienkārši pagrūtina pārbaudījumu, bet es spītīgi netaisos padoties. Lapmežciemā metu pa kreisi, lai dotos uz Kaņiera ezera skatu torni. Neilgi pēc tam gandrīz nepareizi aizskrienu pa labi, jo izdomāju, ka tas ir īstais pagrieziens, par laimi attopos, ka tik drīz tas nevar būt, liels līkums nesanāk, dodos vien tālāk. Skriešana, pauzīte, skriešana, pauzīte, un drīz jau esmu pie ezera.

Ceļš ved pa taciņu, kura vienā brīdī pāries laipā caur niedru laukiem (droši vien katram, kas tur ir bijis, ir bilde no turienes). Tiesa, starp taku un laipu ir diezgan liela peļķe ar pāris pauguriņiem, bet man tas jau sen ir vienalga, kājas tāpat slapjas, azartiski metos pāri un pēc pāris plunkšķiem esmu uz laipas. Uz tās stāvošais pāris ar suni uz mani noskatās kā uz jocīgu, bet viņi jau nezina, ko es pirms stundas esmu darījis. Laipa, protams, ir slidena, pa to skrienu, bet nu mierīgi un lēnām, par laimi tai abās pusēs ir margas, attiecīgi maza iespēja izdarīt kaut ko stulbu. Protams, uztaisu arī foto, šajā vietā tas ir must do.

8. Laipa.

IMG_20171202_144218

Drīz esmu nonācis pie Kaņiera putnu vērošanas torņa, kurā, protams, augšā nekāpju, bet paņemu pauzi. Pastaipos, mazliet paēdu, padzeros un noskaņojos atlikušajam posmam. Šobrīd ir veikti 19 km, manā prātā vēl ir seši, bet nu zinu, ka tas aptuveni. Celis nekur nav pazudis un ik pa brīdim sāp, bet nu es esmu daudzmaz pieradis pie jaunā režīma, nav tik traki. Tā nu dodos tālāk. Vēl brīdis pa mežu, bet tad priekšā ir mega garlaicīgais posms pa grants ceļu līdz Antiņciemam un pēc tam tikai mazliet mazāk garlaicīgais līdz pašiem Ķemeriem. Šie posmi parasti jau ir grūti, braucot ar velo, ticu, ka skrienot būs vēl trakāk. Aizdomājos, kāpēc gan maršrutu plānoju tā, ka smagākie posmi ir beigās, kad tā jau ir grūti, bet nu slikti tas nav, papildu pārbaudījums. Tiesa, nākamreiz varbūt tomēr plānošu otrādi.

Nākamie pāris kilometri ir ļoti, ļoti vienmuļi. Paskrienu, pastaipos, ceļš garlaicīgs, apkārt tikai pļavas. Piedevām vēl saule spīd sejā un neko nevar redzēt (pats saules fakts gan ir iepriecinošs). Pēc trīs kilometriem esmu Antiņciema krustojumā, te jāskrien pa kreisi, tad nu atlicis būtībā pēdējais posms – līdz Ķemeriem (nu ok, vēl pēc tam arī pa pašiem Ķemeriem līdz mašīnai). Arī šis ceļš sākumā nav īpaši interesants, to gan mazliet atsvaidzina viens kvekšķis, kas publiski lietojamu ceļu ir iekļāvis savā apsargājamajā teritorijā, es jau pagūstu noskaņoties uz fizisku cīņu, tomēr viņš ir pietiekami gudrs, lai tomēr ieturētu distanci un pēc brīža tomēr liek mani mierā.

Ceļš sāk vīties cauri mežam, kas ir patīkamāk. Arī celis sāk sāpēt mazliet mazāk, attiecīgi pauzītes sāku ņemt mazliet retāk. Tiesa, ir parādījies ļoti liels kopējais nogurums, kājas ir smagas, uz priekšu skrienas grūti. Es gan cenšos liekas pauzes neņemt, līdz ar to gandrīz pat gaidu, lai celis sāktu sāpēt, jo tad ir “legāls” iemesls mazliet atpūsties. Nemeklējiet tur loģiku, man ir tiesības reizēm nebūt tādam, it īpaši pēc 23 noskrietiem kilometriem. Ir gan brīži, kad pauze ir jāpaņem, vienā tādā uztaisu pēdējo fotosesiju un apņemos saņemties un finišēt ar godu.

9. Blerch uz saulrieta fona.

IMG_20171202_151502

Ap 25. km paņemu vēl vienu pauzīti, kas izrādās pēdējā – saprotu, ka distance ir izvērtusies garāka, nekā sākumā plānots, bet tā kā esmu jau gandrīz Ķemeros, apņemos visu atlikušo daļu noskriet. Celis arī ir licies mierā, savukārt smagumu kājās var vienkārši ignorēt. Nekādus brīnumus nerādu, tomēr galu galā pēdējie divi kilometri tomēr ir arī mani ātrākie. Izrādās, ka pat bez sacensību režīma, finiša klātbūtne spēj atvērt iekšējās rezerves, tā nu es spiežu sevi tikt uz priekšu un sasniegt mašīnu. Rit pēdējie metri un beidzot arī finišs ir klāt. Pie 27.3 km apturu pulksteni, jo esmu galā, man par lielu sajūsmu tas rāda laiku tieši 3:00:00. Fantastiski, tieši trīs stundas!

Es, protams, esmu noguris, joprojām diezgan slapjš (lai gan ne tik traki, kājas tiešām jau ir tikušas līdz “viegli mitras” līmenim), piespiežu sevi pastaipīties, uzņemu arī pēdējo finiša foto un esmu gatavs doties mājās. Izlemju, ka pārģērbties nav jēgas, tāpat pēc stundas būšu mājās, tā nu braucu. Šodien Blerch es esmu pieveicis, bet es zinu, ka viņš nekur un nekad nepazudīs. Bet savā ziņā tas ir labi, jo bez viņa klātbūtnes dzīve, iespējams, kļūtu pārāk vienkārša. Tagad viņš man sēž priekšā pie monitora un kalpo kā motivators saņemties situācijās, kad slinkums draud ņemt virsroku.

10. Vēl pat varu pasmaidīt.

IMG_20171202_154225

Kopumā šis pamanījās būt viens no maniem gada interesantākajiem skrējieniem, lai arī vienatnē, jo Ķemeri ir awesome, piedzīvojumi arī neizpalika un bija ļoti laba vispārīgā sajūta par spīti celim. Šobrīd domāju, ka arī 2018. gadā atkārtošu šo skrējienu un maršrutu, bet nu līdz tam vēl, protams, jānodzīvo.

11. Ātruma grafiks. Iedomājos ielikt, jo diezgan interesanti var redzēt dažādus notikumus tīri no šī grafika.

Blerch_ātrums

12. Maršruts.

Blerch_karte

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s